Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdu vārdu «AGI» — vispārīgais mākslīgais intelekts. Par to runā kā par robežu, pēc kuras viss mainīsies. Bet man šis vārds kļūst arvien mazāk noderīgs. Es nezinu, kur tieši šo robežu novilkt. Un, kamēr mēģinām vienoties, ko saukt par AGI, pārmaiņas jau notiek.
MI ienāk darbā, izglītībā, rakstīšanā, lēmumu pieņemšanā un ikdienas sarunās. Dažreiz tas palīdz izdarīt kaut ko, ko agrāk nevarējām. Dažreiz — paveikt to ātrāk. Un dažreiz liek sev pajautāt: vai es vēl izvēlos, kā šo darbu darīt, vai tikai apstiprinu rezultātu?
Mani satrauc nevis viena nākotnes tehnoloģija. Mani nodarbina ātrums, kādā mainās sabiedrība, un tas, ka mēs vēl īsti nezinām, ko šīs pārmaiņas ar mums dara.
Sacensība bez kopīgas kartes
MI attīstība nenotiek tukšā telpā. Uzņēmumi sacenšas par lietotājiem un tirgu. Valstis domā par ekonomiku, drošību un ietekmi. Cilvēki vēlas rīkus, kas atvieglo darbu. Katram ir saprotami motīvi, bet tie neveido vienu kopīgi izvēlētu virzienu.
Te rodas neērts jautājums: ja šī sacensība ietekmēs mūsu darbu, izglītību un attiecības, cik lielā mērā mums pašiem ir bijusi iespēja lemt par tās noteikumiem? Mēs neesam kā sabiedrība apsēdušies pie viena galda un vienojušies, ko vēlamies uzticēt MI, ko ne un kāpēc. Taču lietotnes tiek ieviestas, ieradumi veidojas un lēmumi tiek pieņemti jau tagad.
Tas nenozīmē, ka kāds viens sēž pie vadības pults. Varbūt tieši otrādi — neviens pilnībā nekontrolē kopējo virzienu. Bet vai tas ir mierinoši?
Viena pasaule, dažādi ātrumi
Kad runājam par MI, bieži jautājam, ko tas spēs pēc gada. Mani arvien vairāk interesē cits jautājums: kurš pēc gada spēs šīm pārmaiņām tikt līdzi?
Plaisa var rasties starp valstīm, kuras spēj veidot tehnoloģijas, un tām, kuras pārsvarā izmanto citu radīto. Starp uzņēmumiem, kuriem ir nauda un cilvēki eksperimentiem, un tiem, kuri tikai mēģina pielāgoties. Starp skolām, kurās skolotājiem ir laiks kopīgi mācīties, un skolām, kurās no viņiem vienkārši gaida, ka viņi «sekos līdzi».
Tā nav tikai piekļuves plaisa. Rīks var būt pieejams abiem, bet vienam tas kļūst par iespēju vairāk saprast un radīt, kamēr otrs to izmanto tāpēc, ka vairs nespēj viens pats paveikt visu, ko no viņa sagaida. Vienam ir laiks pārbaudīt MI atbildi. Otram atliek tai uzticēties.
Iespējams, tieši šeit slēpjas daļa no jaunās nevienlīdzības: nevis kam ir MI, bet kam vēl ir iespēja izvēlēties, kā to lietot.
Bērns, kurš vēl tikai nāks uz skolu
Domājot par nākotni, es bieži atgriežos pie pirmklasnieka. Ne pie kāda abstrakta «nākotnes bērna», bet pie bērna, kurš pēc dažiem gadiem atvērs skolas durvis.
Kāda būs viņa pieredze? Iespējams, viņš būs uzaudzis vidē, kur uz jautājumu var uzreiz saņemt atbildi, stāstu var palīdzēt izdomāt MI un sarežģītu lietu var paskaidrot vēlreiz — tieši viņam saprotamos vārdos. Bet varbūt ne. Bērnu pieredzes būs atšķirīgas, un mums nevajadzētu izlikties, ka jau zinām, kādi viņi būs.
Tomēr mums jau tagad jādomā, ko viņiem piedāvās skola. Vai tā joprojām galvenokārt būs vieta, kur saņemt zināšanas un pareizi atbildēt? Vai arī vieta, kur mācīties uzdot savus jautājumus, izturēt neziņu, sadzirdēt citus un pamazām saprast pašam sevi?
Es negribu pretstatīt zināšanas cilvēcībai. Bez zināšanām grūti spriest patstāvīgi. Taču ar zināšanām vien nepietiek, ja bērns nav iemācījies domāt, kāpēc viņš kaut kam tic, kāpēc kādam nepiekrīt un kā viņa rīcība ietekmē citus.
Varbūt mums jāsāk runāt nevis par skolu, kas vienkārši nodod zināšanas, bet par cilvēcības skolu. Par vietu, kur cilvēks mācās būt pats — nevis viens pats, bet attiecībās ar citiem.
Palīgs vai vadītājs?
Šis jautājums nav tikai par bērniem. Es pats izmantoju MI, lai domātu un rakstītu. Es iedodu savu pieredzi, šaubas, virzienu. MI palīdz tās sakārtot un reizēm piedāvā formulējumu, pie kura es pats nebūtu tik ātri nonācis. Man tas ir vērtīgi.
Bet tieši tāpēc ir vērts apstāties. Kurā brīdī palīdzība kļūst par aizstāšanu? Vai es vēl spēju pateikt: «Nē, šis nav tas, ko es domāju»? Vai es spēju pamanīt, kad gluds teksts aizsedz tukšu vai kļūdainu domu?
Skolā šis jautājums kļūs vēl asāks. Ja bērns saņem palīdzību, pirms pats ir mēģinājis, ko viņš iegūst — un ko varbūt nepagūst attīstīt? Nav jāpieņem, ka MI lietošana vienmēr kaitē domāšanai. Bet tikpat bīstami būtu pieņemt, ka jebkura ātrāk iegūta atbilde nozīmē mācīšanos.
Varbūt svarīgākais, ko mums vajadzēs iemācīt, ir nevis pareizi izmantot katru jauno rīku, bet saglabāt spēju apstāties, pārbaudīt, izvēlēties un vajadzības gadījumā pateikt «nē».
Lēmumi pirms skaidrības
Es nezinu, kādas MI sistēmas mums būs pēc gada. Nezinu, kuri šodienas darbi mainīsies visvairāk. Nezinu arī, cik tālu aizies konkurence starp valstīm un uzņēmumiem.
Taču neziņa mūs neatbrīvo no lēmumiem. Mums jau tagad jālemj, ko mācam bērniem, kā atbalstām skolotājus, kam uzticam datus un kurās situācijās cilvēka spriedumu nedrīkst aizstāt ar ērtu automātisku atbildi.
Iespējams, mēs nekad neapsēdīsimies pie viena galda, lai pilnībā vienotos par MI nākotni. Bet mēs varam sākt daudz godīgāku sarunu par virzienu. Nevis tikai jautāt, ko tehnoloģija spēs, bet arī — kādu sabiedrību ar to veidojam un kurš par šo izvēli atbild.
Jo kamēr mēs cenšamies saprast, uz kurieni ejam, bērni jau aug. Un viņiem būs jādzīvo pasaulē, kuru mēs tagad — apzināti vai neapzināti — palīdzam veidot.
